Pirmās dienas bērnudārzā.

Kombinējams četru gadu vecs bērns ir iegremdēts bērnudārzā, tāpat kā pīle ūdenī.Viņam nav nepieciešama rūpīga iepazīšanās. Bet ar jutīgu trīs gadu vecumu, kas joprojām ļoti izjūt atkarību no savas mātes, situācija ir atšķirīga. Kad māte pirmo reizi atstāj viņu dārzā, viņš nekavējoties nevar paaugstināt troksni, lai gan kādu laiku vēlāk viņš pamet savu māti. Atklājis, ka viņa tur nav, viņš ir nobijies. Nākamajā dienā viņš negrib pamest māju.Šādam atkarīgi bērnam ir jāpielāgojas bērnudārzā pakāpeniski. Dažas dienas mamma var būt apmēram tad, kad viņš spēlē ar citiem bērniem, un pēc tam paņem viņu mājās. Katru nākamo dienu šis laiks nedaudz palielinās. Pa to laiku bērns pierod pie skolotāja un citiem bērniem, un tas viņam dos uzticību, kad viņa māte vairs nepaliks pie viņa. Dažreiz bērns vairākas dienas šķiet diezgan apmierināts, pat pēc viņa mātes aiziešanas. Tad viņš pēkšņi ievainoja un māte pieprasīja.Šajā gadījumā skolotājam ir jāizlemj, vai mātei jāatgriežas dažās dienās. Kad māte atrodas bērnudārzā, viņa nedrīkst palikt redzama. Ideja ir tāda, ka bērnam ir vēlēšanās palikt grupā un aizmirst par viņa vajadzību pēc mātes.

Dažreiz māte rūpējas vairāk par bērnu. Ja viņa trīs reizes viņam saka ar satraucošu izskatu viņa sejā, viņš kļūst par viņa trauksmi: "Viņa izskatās, ka ar mani notiks kaut kas briesmīgs, ja es šeit palikšu. Tāpēc es labāk neuzturu. "Par mīlošu māti ir dabiski uztraukties par bērnu, kad viņa atstāj pirmo reizi. Konsultējieties ar skolotāju. Viņai ir daudz pieredzes.

Kad bērns nevēlas doties uz bērnudārzu, kurā strādā prasmīgi un saprotami skolotāji, viņš no tā baidās, vecākiem mierīgi un pārliecinoši jāpaskaidro, ka visi bērni katru dienu dodas bērnudārzā.Visbeidzot, bērnam labāk ir pārņemt savu atkarību no saviem vecākiem nekā viņu saglabāt. Ja bērns cīnās ar savu māti, viņš dažreiz palīdz, ja dažu nedēļu laikā viņu tēvs viņu aizved. Ja bērnam rodas lielas bailes, situācija jāapspriež ar psihiatru.